Iekursim ugunskuru bez benzīna un eļļas palīdzības.
Agrāk, kad degviela un eļļa bija lēta, tad bija vienkārši, lej kamēr ugunskurs iedegas. Tagad laiki ir mainījušies. Mežstrādnieki ,ar vairāku ziemu pieredzi, jau zina kā ātri iekurt uguni. Nekas jau sarežģīts nav, salauž sausos zariņus un viss notiek. Bet, ko darīt, kad cirsma iet uz beigām un viss ir teju jau nozāģēts?
No rīta ieejam cirsmā, bet pa nakti viss ir apsnidzis vai salijis.Te nu būs šī stāsta sāls...
Parasti vecie mežinieki atstāj nākošajai dienai kādu sausu bluķīti. Citi paņem līdzi cirvi, lai to bluķīti saskaldītu. Bet tādu veču ir maz, kas ņem līdzi uz mežu cirvi. Man ir ilga pieredze mežā ,tāpēc varu teikt,ka nekad neesmu ņēmis līdzi lieku smagumu. Pietiek jau ar zāģi. Tātad ķeramies pie lietas.
Pieņemsim, ka mums nav līdzi ne cirvja, ne benzīna, ne eļļas. Ko darīt? Sameklējam sausu koku un sagarinām klucīšos.Paņemam resnāko klucīti un sākam zāģēt šķērsgriezumā tā, itkā no bluķīša gribētu izzāģēt dēļus. Ko mēs iegūstam? Principā ar vienu šāvienu esam nošāvuši veselus trīs zaķus. Pirmais zaķis: esam ieguvuši sausas skaidas. Otrais: esam tikuši pie malkas pagalēm. Trešais-galvenais : esam ieekonomējuši laiku un savus nervus kurot ugunskuru,neizmantojot degvielu. Atliek skaidām salikt virsū malkas pagales un aizdedzināt skaidas. Ja strādājam jaunaudžu kopšanas cirsmā. Ko tad darīt? Tad ir jāmeklē veci sausi sprunguļi. Var mēģināt sameklēt vēja izgāztus kokus, nozāģēt klucīti (man vienmēr ir līdzi zāģis), tālāk darām kā iepriekš rakstīju. Zāģim vienmēr ir jābūt līdzi, jo ir reizes kad uz cirsmu tiec, bet atpakaļ braucot mājās, uz ceļa ir uzgāzies virsū koks.
Nedrīkst kurināt ugunskuru, ja ir kūdraina augsne. Kā arī vasarā ir aizliegts, kurt ugunskuru mežā.
